Vairāki ekonomisti ir apgalvojuši, ka ienākumu nevienlīdzība samazina uzņēmējdarbības aktivitāti. Ja liela daļa valsts iedzīvotāju ir slikti, viņi, iespējams, dibinātāji nevar piekļūt kapitālam, kas viņiem nepieciešams, lai sāktu uzņēmējdarbību. Tā rezultātā uzņēmumu īpašnieki mēdz veidot mazāku iedzīvotāju daļu nekā citās valstīs.
Nesen, profesori Roxana Gutiérrez Romero un Luciana Méndez Errico no Universidad Autónoma de Barcelona lietišķās ekonomikas katedras ir apgalvojuši, ka šī ietekme ir ilgstoša. Jaunā darba dokumentā Gutiérrez Romero un Méndez Errico konstatē, ka valstīm, kurās 19. gadsimta sākumā ir augstāks ienākumu nevienlīdzības līmenis, šodien ir zemāks uzņēmumu īpašumtiesību līmenis.
$config[code] not foundSalīdzinot vēsturiskos datus par ienākumu nevienlīdzību 1820. gadā ar datiem par uzņēmējdarbības līmeni 48 valstīs laikposmā no 2001. līdz 2008. gadam, kas iegūti no Globālās uzņēmējdarbības monitora (GEM) - reprezentatīvs apsekojums par pieaugušo vecuma iedzīvotāju uzņēmējdarbības aktivitātēm, ko katru gadu veic daudzās valstīs - autori konstatē, ka viena gadsimta pieaugums 19. gadsimta bagātīgajā un nabadzīgajā proporcijā samazina iedzīvotāju daļu, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību 21. gadsimtā, no viena desmitā līdz divām desmitdaļām.
Autori skaidro korelāciju šādi: Valstīm, kurās pirms diviem gadsimtiem ir augsts ienākumu nevienlīdzības līmenis, bija mazāk cilvēku ar piekļuvi kapitālam, kas vajadzīgs uzņēmumu dibināšanai. Šie likviditātes ierobežojumi nozīmēja, ka mazāk cilvēku sāka uzņēmējdarbību šajās valstīs nekā citās. Šis modelis, savukārt, nozīmēja mazāk labklājību, kas tika novēlēta bērniem, un valstis slazdo zemu uzņēmumu radīšanas attīstības ceļu.
Kaut arī mani aizrauj autoru pierādījumi par statistisko asociāciju starp 19.gadsimta ienākumu nevienlīdzību un pašreizējiem uzņēmējdarbības līmeņiem, es neesmu pārliecināts, ka es to izskaidroju.
Lai autoru stāsts būtu pareizs, valstīm ar lielāku ienākumu nevienlīdzību 19. gadsimtā būtu bijis mazāk uzņēmumu. Diemžēl darba dokumentā nav pierādījumu par negatīvu korelāciju starp 19. gadsimta ienākumu nevienlīdzību un 19. gadsimta uzņēmējdarbības veidiem. Turklāt dati, ko raksta klātesošie autori, neatbilst šādai korelācijai. Viņu darbs liecina, ka Apvienotajā Karalistē ienākumi bija daudz mazāk vienādi nekā ienākumi ASV, Nīderlandē, Šveicē, Zviedrijā vai Japānā. Tomēr šķiet maz ticams, ka Apvienotajā Karalistē 1820. gadā būtu daudz mazāk uzņēmēju nekā šīs citas valstis.
Vēl svarīgāk ir tas, ka ienākumu nevienlīdzības ietekme uz uzņēmējdarbību būtu pašregulējoša. Autori apgalvo, ka tajās valstīs, kurās 19. gadsimtā ienākumi ir mazāk vienādi, bija jābūt zemākiem uzņēmējdarbības rādītājiem, jo „augsts nevienlīdzības līmenis liedz cilvēkiem uzsākt uzņēmējdarbību”.
Taču uzņēmējdarbība izraisa lielāku ienākumu nevienlīdzību, jo uzņēmumu ienākumi paši par sevi parasti ir daudzveidīgāki nekā citu cilvēku nodarbināto ienākumi. Tāpēc valstīm, kurām 1820. gados bija lielāka ienākumu vienlīdzība un uzņēmējdarbība, turpmākajos gados būtu bijis mazāk ienākumu vienlīdzības un uzņēmējdarbības. Tā rezultātā 19. gadsimtā valstīm ar vienlīdzīgākiem ienākumiem šodien vajadzētu būt mazāk, nevis vairāk uzņēmējdarbībai.
Es uzskatu, ka atšķirīgs skaidrojums labāk atbilst negatīvajai sakarībai starp 19. gadsimta ienākumu nevienlīdzības līmeņiem un uzņēmējdarbības rādītājiem. Valstis ar lielāku ienākumu vienlīdzību 1820. gadā bija vairāk atkarīgas no maza mēroga lauksaimniecības nekā valstīm, kurās ienākumu vienlīdzība ir mazāka. Mazo saimniecību klātbūtne radīja spēcīgu mazo uzņēmumu kultūru šajās valstīs. Valstīm, kas attīstījušas spēcīgu mazo uzņēmumu orientāciju, ir tendence, ka lielāka daļa iedzīvotāju ir ieinteresēti uzsākt uzņēmējdarbību. Tas savukārt ir novedis pie ilgstošas augstākas uzņēmējdarbības līmeņa.
Nevienlīdzība Image caur Shutterstock
2 Piezīmes ▼
