Wall Street Journal nesen izdeva īpašu sadaļu par mazajiem uzņēmumiem. Li Yuan raksts (pieprasa abonementu) aizturēja manu acu par kritisko atšķirību starp mazo uzņēmumu pirkšanu un lielāku uzņēmumu pirkšanu.
Rakstā aprakstīts Pete Pīks, kurš savu 20 gadu vecumā uzsāka bērnudārza biznesu un strādājis tajā gandrīz 50 gadus. Rakstā norādīts, ka uzticība un personiskā ķīmija ir svarīga loma mazo uzņēmumu pārdošanā vai iegādē:
$config[code] not foundKādā veidā iegāde bija kā jebkurš cits uzņēmums, kas pērk citu. Bet, kad runa ir par mazo uzņēmumu iegādi, tas, kas ir svarīgs, bieži vien ir visai citā plaknē.
Savukārt Roarkam bija jāzina „Pikes” bizness, lai pārliecinātos, ka tam ir zīmola reputācija un klienti, lai sasniegtu Roarkas izaugsmes mērķus, kā arī vadību, lai to panāktu. Pikes vēlējās būt pārliecināti, ka Roarks dalījās savā biznesa filozofijā, ka citi ieguldījumi bija stabili un ģimene joprojām darbosies.
„Kad jūs domājat par uzņēmumu pirkšanu un pārdošanu, jūs domājat par juristiem un investīciju baņķieriem, kas ir visaugstākā cena, un tas viss ir ļoti auksts un kanonisks,” saka Robera dibinātājs un vadošais partneris Neal Aronson. „Mazos ģimenes uzņēmumos visas šīs tradicionālās pieejas vairākas reizes iziet no loga. Tas ir daudz vairāk par patiešām pavadīt laiku, iepazīstot cilvēkus, patiesi veidojot uzticību un saikni un reālas attiecības. ”
Es strādāju lielā korporācijā, meklējot uzņēmumus. Daudzi no šiem uzņēmumiem bija uzņēmējsabiedrības, kuras uzņēmējs bija uzsācis un audzinājis. Liela daļa mūsu novērtēto darījumu nekad nav gājuši cauri.
Uzņēmēja pārliecināšana pārdot savu „bērnu” bija milzīgs emocionāls šķērslis. Viņi tik ilgi saglabāja savu sapni, ka, lai pārliecinātu viņus pārdot, jums bija jāglezno par viņiem jaunu sapni. Un viņiem bija jābūt apmierinātiem ar šo jauno sapni. Uzņēmējam, kurš katru darba stundu ir veltījis uzņēmumam, nav viegli, lai atgrieztos un apgrieztos, kā arī atskatoties.
